Kādā pēcpusdienā, pavisam nejauši, izlasīju interesantu rakstu - „Džanna Bereta Molla- dievišķās mīlestības vēstnese mūsdienās”. Ar labām lietām, labiem atklājumiem, vienmēr vajag dalīties, tā teikt - laist šo labumiņu pasaulē, tad nu arī gribu dalīties šinī stāstā ar jums.
Šajā rakstā bija kādas sievietes dzīves stāsts. Pats dzīvesstāsts kādam var šķist visnotaļ parasts, bet, manuprāt, pavisam neparasta bija šīs sievietes drosme, spēja pieņemt lēmumu, ko ne visi no mums spētu, bet nu, visu pēc kārtas...
Mazliet no biogrāfijas. Džanna dzīvoja Itālijā. Viņa piedzima 20.gs. sākumā, misionāru ģimenē, kur tika mīlēta un lolota. Viņa bija astotais bērns trīspadsmit bērnu ģimenē. Viņas vecāki pievērsa īpašu uzmanību bērnu izglītībai, izkopa savu bērnu garīgo pasauli. Džanna kļuva par ārsti. Viņa bija jauna un izskatīga sieviete un sāka satikties ar puisi, kurš dzīvoja pretējā mājā. Tā kā tajā laikā nebija nedz interneta, nedz mobilo telefonu, viņi viens otram rakstīja vēstules. Interesanti man šķita, ka šajās vēstulēs viņi nevis tikai pauda jūtas viens pret otru vai jūsmoja par savu mīlestību, bet arī daudz runāja par ticību, par savām pārdomām un attiecībām ar Dievu. Viņi abi centās saprast savu patieso aicinājumu, atrast to, ko Dievs ir paredzējis tieši viņiem, mēģināja atrast savu īsto vietu, bet pats galvenais- viņi necentās paātrināt noteikto laiku, viņi nesteidzās. Manuprāt, tas ir ļoti brīnišķīgi, jo cik gan bieži mēs (katrā ziņā vismaz es jau nu noteikti) cenšamies skriet laikam pa priekšu, it kā gribētu apsteigt pašu dzīvi. Pašiem nemanot mēs ar steigu izbojājam daudzas lietas savās dzīvēs. Tomēr viņi gaidīja sev paredzēto laiku un saprata savu aicinājumu. Viņi nolēma apprecēties, pildīt savu aicinājumu esot ģimenē. Viņus abus vienoja ne tikai mīlestība vienam pret otru, bet viņi bija arī vienoti mīlestībā pret Dievu. Šis pāris savā ikdienā centās pilnībā izdzīvot savu aicinājumu - būt vīram un sievai. Pildīt savu aicinājumu tieši tā kā Dievs to ir paredzējis, nevis no tā veidot sev tīkamu variantu. Drīz vien viņi kļuva par vecākiem trīs bērniem. Kad Džanna gaidīja ceturto bērniņu, otrajā grūtniecības mēnesī viņas dzemdē atklāja fibromu. Tas ir labdabīgs audzējs, kurš parasti ir maziņš un nerada šķēršļus dzemdību veiksmīgai norisei. Taču Džannas audzējs bija pārāk liels un radīja milzīgas sāpes. Viņai bija nepieciešama operācija, lai varētu atbrīvoties no fibromas un sāpēm, bet šāda operācija radītu pārāk lielus draudus grūtniecībai. Džanna apzinājās, ka ir divi varianti: veikt operāciju, bet visticamāk zaudēt bērniņu vai arī ciest sāpes un dāvāt dzīvību bērnam. Viņa izvēlējās dot dzīvību bērnam. Džanna uztraucās, ka fibromas dēļ bērniņš dzemdību laikā varētu just sāpes. Visu grūtniecības laiku viņa daudz lūdzās, lai Dievs novērš jebkādas ciešanas bērniņam. Šajā grūtniecībā Džanna sajuta lielu vēlēšanos un spēku pildīt savu mātes pienākumu. Pāris dienas pirms dzemdībām, viņa lūdza: „Ja Tev jāizvēlas starp mani un bērnu, tad nešaubies un izvēlies bērnu! Es uzstāju, glāb bērnu!” Džannas bērniņš piedzima vesels, dzemdības bija smagas un, lai kā arī ārsti centās saglābt abas dzīvības, dienu vēlāk Džanna, lielās sāpēc mocīdamās, nomira. Viņa atdeva savu dzīvību, lai bērniņš varētu dzīvot. Šī sieviete, manuprāt, bija neticami drosmīga un izdarīja izvēli, ko nespētu katrs, viņa bija māte līdz pēdējam mirklim. Es nezinu, vai man būtu spēks pieņemt šādu lēmumu, noliegt savu dzīvību, lai pilnībā īstenotu aicinājumu būt mātei.
2004.gada 16. maijā Džanna tika kanonizēta*. Viņa sekoja Kristus piemēram, kas „mīlēdams savējos, mīlēja tos līdz galam” (sal. Jņ 13,1).
Šajā rakstā bija kādas sievietes dzīves stāsts. Pats dzīvesstāsts kādam var šķist visnotaļ parasts, bet, manuprāt, pavisam neparasta bija šīs sievietes drosme, spēja pieņemt lēmumu, ko ne visi no mums spētu, bet nu, visu pēc kārtas...
Mazliet no biogrāfijas. Džanna dzīvoja Itālijā. Viņa piedzima 20.gs. sākumā, misionāru ģimenē, kur tika mīlēta un lolota. Viņa bija astotais bērns trīspadsmit bērnu ģimenē. Viņas vecāki pievērsa īpašu uzmanību bērnu izglītībai, izkopa savu bērnu garīgo pasauli. Džanna kļuva par ārsti. Viņa bija jauna un izskatīga sieviete un sāka satikties ar puisi, kurš dzīvoja pretējā mājā. Tā kā tajā laikā nebija nedz interneta, nedz mobilo telefonu, viņi viens otram rakstīja vēstules. Interesanti man šķita, ka šajās vēstulēs viņi nevis tikai pauda jūtas viens pret otru vai jūsmoja par savu mīlestību, bet arī daudz runāja par ticību, par savām pārdomām un attiecībām ar Dievu. Viņi abi centās saprast savu patieso aicinājumu, atrast to, ko Dievs ir paredzējis tieši viņiem, mēģināja atrast savu īsto vietu, bet pats galvenais- viņi necentās paātrināt noteikto laiku, viņi nesteidzās. Manuprāt, tas ir ļoti brīnišķīgi, jo cik gan bieži mēs (katrā ziņā vismaz es jau nu noteikti) cenšamies skriet laikam pa priekšu, it kā gribētu apsteigt pašu dzīvi. Pašiem nemanot mēs ar steigu izbojājam daudzas lietas savās dzīvēs. Tomēr viņi gaidīja sev paredzēto laiku un saprata savu aicinājumu. Viņi nolēma apprecēties, pildīt savu aicinājumu esot ģimenē. Viņus abus vienoja ne tikai mīlestība vienam pret otru, bet viņi bija arī vienoti mīlestībā pret Dievu. Šis pāris savā ikdienā centās pilnībā izdzīvot savu aicinājumu - būt vīram un sievai. Pildīt savu aicinājumu tieši tā kā Dievs to ir paredzējis, nevis no tā veidot sev tīkamu variantu. Drīz vien viņi kļuva par vecākiem trīs bērniem. Kad Džanna gaidīja ceturto bērniņu, otrajā grūtniecības mēnesī viņas dzemdē atklāja fibromu. Tas ir labdabīgs audzējs, kurš parasti ir maziņš un nerada šķēršļus dzemdību veiksmīgai norisei. Taču Džannas audzējs bija pārāk liels un radīja milzīgas sāpes. Viņai bija nepieciešama operācija, lai varētu atbrīvoties no fibromas un sāpēm, bet šāda operācija radītu pārāk lielus draudus grūtniecībai. Džanna apzinājās, ka ir divi varianti: veikt operāciju, bet visticamāk zaudēt bērniņu vai arī ciest sāpes un dāvāt dzīvību bērnam. Viņa izvēlējās dot dzīvību bērnam. Džanna uztraucās, ka fibromas dēļ bērniņš dzemdību laikā varētu just sāpes. Visu grūtniecības laiku viņa daudz lūdzās, lai Dievs novērš jebkādas ciešanas bērniņam. Šajā grūtniecībā Džanna sajuta lielu vēlēšanos un spēku pildīt savu mātes pienākumu. Pāris dienas pirms dzemdībām, viņa lūdza: „Ja Tev jāizvēlas starp mani un bērnu, tad nešaubies un izvēlies bērnu! Es uzstāju, glāb bērnu!” Džannas bērniņš piedzima vesels, dzemdības bija smagas un, lai kā arī ārsti centās saglābt abas dzīvības, dienu vēlāk Džanna, lielās sāpēc mocīdamās, nomira. Viņa atdeva savu dzīvību, lai bērniņš varētu dzīvot. Šī sieviete, manuprāt, bija neticami drosmīga un izdarīja izvēli, ko nespētu katrs, viņa bija māte līdz pēdējam mirklim. Es nezinu, vai man būtu spēks pieņemt šādu lēmumu, noliegt savu dzīvību, lai pilnībā īstenotu aicinājumu būt mātei.
2004.gada 16. maijā Džanna tika kanonizēta*. Viņa sekoja Kristus piemēram, kas „mīlēdams savējos, mīlēja tos līdz galam” (sal. Jņ 13,1).
*kanonizēt – izsludināt par svēto
Informācija ņemta no „Katoļu kalendārs 2011”
Informācija ņemta no „Katoļu kalendārs 2011”
Rakstīja: Baiba
1 komentārs:
Patiešām ļoti skaists stāsts :)
Ierakstīt komentāru