Mazliet par seksu...

Sekss...

Par seksu šodien runā visi. Sekss ir viegli pieejams. Seksu var redzēt skatoties mūzikas klipus, filmas, reklāmas, lasot grāmatas. Sekss tiek slavināts dziesmu tekstos... Domāju, neviens nenoliegs, ka sekss ir kaut kas ļoti labs, kārdinošs, aktuāls (man varētu vienīgi iebilst puritāniski reliģiski fanāti, vai arī tie, kas pilnīgi visu nicina).



Pamazām, kad sākam sevi apzināties kā seksuālas būtnes, sākam ievērot atšķirības starp zēniem un meitenēm un kad mums šīs atšķirības sāk iepatikties, mēs sākam interesēties par seksu. Sākumā tiek ievākta informācija par šo neparasto un vilinošo parādību.
Parasti par ”uzticamākajiem avotiem” tiek uzskatīta draugu pieredze, televīzijā redzētais vai arī vispārējā sabiedrības attieksme. Piemēram, kad es mācījos pamatskolā un ar pārējiem zēniem sākām interesēties par seksu, informāciju smēlēmies no speciāli šim tematam paredzētiem žurnāliem, kuros bija ārkārtīgi maz teksta, bet bilžu - tik pat daudz, cik sākumskolā lasītajos komiksos, ja ne vairāk... Vēlāk tika piemeklētas attiecīgas filmas, kuras pēcāk pārrunājām visos brīvajos brīžos. Tad bija arī bioloģijas vai veselības mācības stundas, kurās tika paskaidrots žurnālos un filmās redzētais, kas tur notiek, kā jārīkojas u.t.t. Uz skolu nāca ciemos „Papardes Zieds”, kas izdalīja prezervatīvus, mazliet pastāstīja, kā tie jālieto, un iedrošināja – ejiet un dariet jūs tā pat! Protams, ka pēc šādas izglītošanās un milzīgā hormonu spiediena ietekmē, to visu gribas pamēģināt, izjust to baudu, par kuru ir stāstījuši citi, vienkārši apmierināt dabisku vajadzību... Un tāda lielākoties ir visas sabiedrības doma – sekss ir dabisks, to noteikti jāpamēģina, tas sniedz lielisku baudu, kuru nevajag sev aizliegt...
Tai pat laikā, runājot par seksu, šad tad (diemžēl gan ļoti reti) parādās tāds termins kā... šķīstība – ļoti nepopulārs, novecejies termins, kas lielākajā daļā sabiedrības izsauc smīnu.

Cilvēki, kuri nav pārgulējuši vidusskolas vai vismaz augstskolas laikā, ir vai nu meļi (viņi vienkārši neatzīstas šajā faktā), vai arī neveiksminieki. Savukārt, cilvēki, kas paši izvēlās šķīstību, tiek uzskatīti par mazliet dīvainiem, jo „kas gan tā par utopiju – gaidīt savu īsto vienīgo līdz kāzām, ja jau visi ar to nodarbojas, visi tā dara, un tas taču ir tikai normāli...?” 

Runājot par sabiedrības domu, ir veikts interesants pētījums. Tas pierāda, ka mēs sekojam baram pat pilnīgi absurdos gadījumos, baidīdamies būt atšķirīgi. 

Bet kā tad ir? Vai tiešām būt nevainīgam ir tik nenormāli un greizi? Vai tiešām sabiedrības doma par brīvām attiecībām ir vispareizākā un pieņemamākā?
Jāuzdod sev šāds jautājums – kādēļ es vēlos nodarboties ar seksu? Vai tas ir tāpēc, ka man to ļoti gribas? Vai arī tāpēc, ka visi taču tā dara, un, ak vai, es vēl neesmu paspējis zaudēt nevainību?! Varbūt man vienkārši nav ko darīt?
Kāpēc vispār pastāv tāds sekss un seksuālā atšķirība? Vai tāpēc, ka tas sniedz lielisku baudu? Tāpēc, lai radītu pēcnācējus?

Ja mēs ar seksu nodarbojamies vajadzības dzīti un tāpēc, ka gribam, darām to egoistisku mērķu vadīti, un patiesībā – izmantojam otru cilvēku. Atceros kādu sarunu ar meiteni, ar kuru iepazinos internetā. Reiz mēs pļāpājām par seksuālajām attiecībām, un es viņai uzdevu jautājumu, vai viņa tiešām jūtas apmierināta un laimīga, kad remdē savu vientulību un alkas pēc baudas seksuālajās attiecībās. Uz jautājumu viņa man atbildēja izvairīgi un ar pretjautājumu: „Vai tu pats jūties apmierināts, kad tev nolaižas turpat, kur saceļas?” Viņas jautājums mani ļoti uzrunāja, tādēļ izdarīju šādu secinājumu: ja jau tik ļoti gribas, kāpēc gan nesniegt ķermenim to, ko tas prasa?! Bet, ja nodarbojas ar seksu tikai tad, kad sagribas, iznāk, ka es izmantoju otru cilvēku savu vēlmju, instinktu apmierināšanai... Sanāk, ka otrs cilvēks, no kura gūstu baudu, man ir līdzeklis, lieta, kuru izmantoju, kad ievajagas... Protams, parasti par partneri tiek atrasts tāds pats hormonu nomocīts vienaudzis, kuram ļoti gribās, un tā mēs abi izdarām to, ko daba prasa – sak, paldies tev, ka atļāvi sevi izmantot vajadzību apmierināšanai... Bet tai pat laikā, nespējam atbildēt uz jautājumu: „Vai tiešām esam apmierināti un laimīgi?”
Bieži vien šī ”gribēšana” tiek apmierināta vienatnē, kas tikai izceļ to, ka sekss tiek izmantots egoistiskām vajadzībām – man vajag un es apmierinu! Protams, ir forši, ja vari to darīt ar kādu, bet principā – es varu tikt galā arī pats/pati, un tā pat ir ērtāk...

No šādas seksa izpratnes un savu vēlmju apmieirnāšanas, mums rodas daudz problēmu. Rodas negribēti bērni, līdz ar to stress, kas ietekmē gaidāmo bērnu, viņš piedzimst un aug nervozs, nepacietīgs, grūti valdāms, ar zemu pašvērtējumu, jo nav gaidīts. Citreiz negaidītā dzīvība tiek iznīcināta abortā. Šādi apmierinot savas vajadzības, kad sagribās, ir grūtāk komunicēt ar citiem. Citi cilvēki kļūst par līdzekli mērķu sasniegšanai. Mēs sagaidām palīdzību, nevēlēdamies to dot. Apmierinoties vienatnē, cilvēks kļūst noslēdzies, pašpietiekams, jo „man taču nevienu nevajag, varu ar visu tikt galā pats!”.

Svarīgi atcerēties, ka sekss ir cieši saistīts ar jēdzienu MĪLESTĪBA! Mani uzrunā Jāņa Pāvila II teiktais „Familiaris Consortio”: „Seksualitāte, kurā vīrietis un sieviete atdodas viens otram vienīgi laulātajiem paredzētos aktos, nebūt nav kaut kas tīri bioloģisks, bet attiecas uz cilvēka kā tāda iekšējo kodolu. Tā realizējas patiesi cilvēciskā veidā vienīgi tad, ja ir tās mīlestības sastāvdaļa, ar kuru vīrietis un sieviete pilnīgi saistās līdz pat nāvei. Pilnīga fiziska atdošanās būtu maldi, ja tā nebūtu pilnīgās atdošanās zīme un auglis.” Ar to iepriekšējais pāvests uzsver, ka sekss ir kas vairāk par tīri bioloģisku vajadzību! Tas ietver visu mūsu būtni, mūsu attiecības. Tas ir veids, kā fiziski sevi pilnībā dāvāt otram. Tad iznāk, ka, ja kāds atdodas otram fiziski, bet nav gatavs otram dāvāt arī savu dzīvi un sirdi, nav gatavs uzņemties atbildību, tā ir vistīrākā melošana! Tāpēc arī Baznīca tik ļoti iestājas par šķīstību, tāpēc saka „Nē” pirmslaulību attiecībām, jo tas ir pretrunā ar mīlestību! Kad pāris viens otram publiski apsola uzticību un mīlestību līdz pat nāvei, tad viņi šo savu mīlestības dāvāšanu var izpaust arī fiziskā veidā! Ne tikai var, bet Baznīca iesaka un mudina pārus dzīvot pilnīgu laulāto dzīvi apliecinot savu mīlestību viens otram arī fiziski.
Interesanti ir arī tas, ka sabiedrība, lai arī atbalsta seksuālas attiecības neprecēto starpā, un šķīstību uzskata par kaut ko neparastu, tomēr laulības pārkāpšanu nosoda. Tiek izteikts publiskais fui vīriešiem un sievietēm, kas laiž pa kreisi un krāpj otras pusītes. 

Uz jautājumu, kāpēc viņš vēl nav pārgulējis ar savu draudzeni, kāds students atbildēja: „Es vēl nezinu, ko es precēšu, tādēļ es nevēlos šodien nodot manu nākamo sievu.” Tad, kad šis students skaidri zinās, ar ko kopā viņš vēlas pavadīt savu atlikušo dzīvi, ar kuru meiteni vēlās dalīties it visā, kas viņam ir, un kad viņš to būs viņai apsolījis, tad arī viņš varēs patiesi un ekskluzīvi šai meitenei apliecināt savu uzticību arī fiziskā veidā. Ar seksuālajām attiecībām viņi kļūs vēl vienotāki.
Tāpēc tie cilvēki, kas izvēlās gaidīt un cenšas dzīvot šķīstībā, nav nekādi pamuļķīši vai neveiksminieki!!! „Būt šķīstam nozīmē mīlēt ar nedalītu sirdi,” saka Jauniešu katehisms. Es domāju, ka ikvienam patiktu apzināties, ka viņu mīl īpaši, ka viņam tiek dāvāts viss, un viņš ir gaidīts! Viņam ir gatavots un dāvāts kaut kas īpašs, kas ir rezervēts tikai viņam un nevienam citam!

Sekss ārpus laulībām izmēģinājuma dēļ rada cilvēkā disharmoniju. It kā ķermenis saka – es tev atdodu sevi visu, pat savu ķermeni, taču tas nesaskan ar cilvēka dziļāko iekšējo nostāju. Šādas attiecības šķiet nosacīti drošas, jo „tā kā neesam laulāti, es varu tevi atstāt, ja gadījumā vēlāk man kāds cits iepatīkās labāk, vai arī es vispār negribu uzņemties saistības ar tevi uz visu dzīvi”. Taču patiesībā – tās ir absolūti pretējas mūsu dabiskajai iekšējai sajūtai. Tas, ko darām, neatbilst tam, ko domājam. Nevar atzīsties mīlestībā kādam, dāvājot savu ķermeni, tikai tāpat vien, laiku pa laikam, tikai izmēģinot. Tad šie vārdi nav autentiski!
Lūk, kāpēc šķīstība patiesībā ir tik aktuāla. „Tā iemāca mūs apņēmīgi un apdomīgi pakārtot savas erotiskās tieksmes mīlestībai un pretoties kārdinājumiem meklēt nepiedienīgus attēlus mēdijos, vai arī izmantot otru kā līdzekli paša baudas sasniegšanai”(atkal citēju Jauniešu katehismu). Šķīstība palīdz mums dzīvot iekšējā harmonijā.

Seksuālās attiecības ir saistītas ar lielu atbildību un uzticību. "Jāatceras ne tikai to, ka sekss ir īpašs laulāto attiecību veids, kurā tiek apliecināta pilnīga nedalīta mīlestība, bet arī to, ka no šīs nedalītās mīlestības apmaiņas rodas jauna dzīvība. Mīlestība nekad nav ierobežota kādā šaurā attiecību lokā. Mēs visi esam aicināti dalīties savā mīlestībā ar citiem. Tā laulātie, davādami viens otram sevi, līdz ar to paši dāvā dzivību bērnam, viņu mīlestības dzīvam atspulgam.”(atkal Jānis Pāvils II) Mīlestība neieslēdzas tikai starp laulātajiem, bet tā vēlās izplesties un dalīties ar citiem.

Šķīstība no mums prasa daudz spēka un noteikti nebūs viegli to nosargāt, bet tas ir tā vērts. Līdz šim, es vēl neesmu dzirdējis kādu sakām, ka viņš/viņa nožēlotu to, ka ir cīnījies par šķīstību.
Pamēģini arī tu! Vai esi gatavs cīņai par uzticību savai nākamajai sievai/vīram, lai saglabātu sevi kā īpašu dāvanu otram?


P.S. Ja tev ir gadījies pakrist, nekas! Nekad nav par vēlu sākt cīņu no jauna! Lai arī tev nav izdevies saglabāt nevainību, tu vari apņemties to sargāt turpmāk!
Ja tev līdz šim ir izdevies būt uzticīgam savam nākamajam laulātajam draugam, palīdzi tiem, kuriem gadījies nenoturēties, bet nekad nenosodi! 

Rakstīja: Pēteris