Mūsdienu cilvēks vairāk kā jebkad pagātnē ir nodarbināts ar intīmas dzīves lietām. Par seksu lasām presē, dzirdam televīzijā un radio, sarunājamies ar citiem cilvēkiem. Taču miera un harmonijas no tā vairāk nepaliek. Kāpēc seksuālā dzīve, kas mūsos pilnīgi dabiskā veidā ir „ieprogrammēta”, tik bieži nes nevis laimi un tuvību, bet depresiju, vientulību un vilšanos? Šķiet tāpēc, ka pārāk bieži nesaprotam dziļas atšķirības starp seksualitāti kā cilvēka dabas elementu un seksīgumu, kas ir pārņēmis visas mūsu dzīves sfēras.
Tas taču ir tik svarīgi – būt seksīgam. Šis dīvainais vārdiņš zibenīgā ātrumā ir ienācis mūsu leksikonā, ar to apzīmējot visu, kas ir glīts, pievilcīgs, atraktīvs, patērēšanas vērts. Seksīgas mēdz būt ne tikai sievietes vai viņu ķermeņa daļas, bet arī apģērbi, smaržas, mašīnas, dejas, mūzika un daudz kas cits. Diemžēl esam piesārņojuši savu apziņu ar traģiski vienkāršotu pieeju cilvēkam kā tādam, cilvēku attiecībām un arī seksualitātei.
Vārda „seksualitāte” patiesā nozīmē nekādā veidā nav saistīta ar to, kā cilvēks vai priekšmets izskatās. Seksualitāte izpaužas rīcībā un pasaules uztverē. Seksualitāte ir vīrieša vai sievietes identitāte, tas, kā mēs sevi apzināmies. Vārdu sakot, seksualitāte ir veids, kā būt vīrietim vai sievietei, kā realizēt savu aicinājumu un dzīvot saskaņā ar cilvēka dabu.
Zinātniskajā literatūrā nevar atrast vienotu seksualitātes jēdzienu, jo pati definīcija ir atkarīgā no tā, kā autors aplūko cilvēku. Piemēram, skatoties no materiālisma pozīcijām, seksualitāte ir sociālā aktivitāte, kas vērsta uz dzīves kvalitātes pieaugumu. Kristīgie autori skatās uz seksualitāti plašāk, jo atzīst, ka cilvēks nav tikai materiālā būtne. Seksualitāte skar arī mūsu dvēseli un garu, attiecības ar Dievu. Šajā gadījumā seksualitāte nav tikai sociālā rīcība, bet cilvēka visdziļākā būtība, kas piepildās mīlestībā.
Seksualitāte nosaka mūsu uzvedību katrā situācijā, nevis tikai gultā. Piemēram, ja vīrietis trolejbusā atbrīvo vietu sievietei, viņš arī realizē savu seksualitāti. Vai arī ja māmiņa ar mīlestību uzlūko savu jaundzimušo bērniņu. Arī viņa šādā situācijā rīkojas saskaņā ar visdziļāko sievietes seksualitātes būtību – būt par māti, mīlēt un pieņemt savu bērnus.
Cilvēka seksualitātei piemīt gan bioloģiskais, gan sociālais un garīgais raksturs. Skatoties anatomiski, seksualitāte ir cieši saistīta ar reproduktīvo un hormonālo sistēmu. Mēs veidojamies kā topošie vīrieši vai sievietes vēl mammas miesā. Piemēram, jau astotajā nedēļā pēc ieņemšanas zēnu organisms sāk ražot testosteronu, „vīrišķības hormonu”. Savukārt meitenēm pirms piedzimšanas veidojas hormonālā sistēma, kurā jau iekodēts nākotnes aicinājums – pašām kļūt par māmiņām. Visi šie apstākļi ir atkarīgi ne tik daudz no mums pašiem, cik daudz no mūsu vecākiem. Arī turpmāk pieaugušie audzināšanas procesā ietekmē bērnu seksualitātes veidošanos un nobriešanu. Un tad jau nāk laiks, kad bērns vairs nav bērns un ir spējīgs pats pieņemt lēmumus.
Mūsu seksualitāte lielā mērā attīstās tieši lēmumu pieņemšanas procesā. Un te jau nav grūti saskatīt seksualitātes krīzes izpausmes. Vai mūsdienu vīrieši spēj rīkoties kā vīrieši? Ja nē, tad atbildība par notiekošo ģimenē, kopienā un sabiedrībā ir jāuzņemas sievietēm, kuras vienas pašas ar šo smago nastu netiek galā. Ilustrēsim to ar piemēru: „seksuāli brīvo” attiecību rezultātā tiek ieņemts bērns. Ja grūtniecība ir "neplānota", jaunais tēvs bieži saka savai partnerei: „Tev jātiek ar to galā. Izlemj pati!”. Faktiski jauna māte saņem vēstījumu: „Man šis bērns nav vajadzīgs. Es nespēju un negribu uzņemties atbildību par jūsu likteni”. Iespējams, šāds vīrietis ir „seksīgs”, ārēji pievilcīgs, taču viņa rīcība liecina, ka ir viņš ir seksuāli nenobriedis, t.i. nav spējīgs rīkoties saskaņā ar savu dabu – pieņemt lēmumu, uzņemties atbildību un aizstāvēt vājākos. Tieši pretēji – pametot sievieti un bērnu, viņš grauj savu identitāti. Viņš vienkārši nav vīrietis. Līdzīgi ir ar sievietēm, kuras, piemēram, ģimenes vietā priekšrocību dod karjerai, vai vēlas visur un vienmēr pieņemt izšķirošus lēmumus.
Poļu seksologs Karoļs Maisners izdala četras seksualitātes funkcijas. Pirmā ir bauda, un par to, protams, nevienam nav šaubu. Taču runa nav tikai par fizisko baudu, ko cilvēks var gūt dzimumakta laikā. To var uztvert daudz plašākā perspektīvā – kā apmierinājumu ar to, kādi esam vīrieši vai sievietes, tēvi un mātes. Priesteris vai klostermasa, kuri savu dzīvi veltījuši rūpēm par garīgajiem bērniem arī piepilda šo seksualitātes funkciju. Arī vīrs, kurš uzcēlis māju savai ģimenei, vai karavīrs, kurš ir aizstāvējis dzimteni.
Otrā funkcija ir emocionāls kontakts. Mūsu seksualitāte mums palīdz veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Un tas atkal nav saistīts tikai ar seksu. Mīlošā māte, kas auklē bērnu, arī piepilda savu seksualitāti, jo ir spējīga izveidot dziļu emocionālo kontaktu ar citu cilvēku. Vai vīrs un sieva, kuri laulāto aktu uztver ne tikai kā brīva laika pavadīšanas iespēju, bet arī kā savstarpējās mīlestības padziļināšanas veidu. Trešā seksualitātes funkcija ir sociālā, un tā ir mūsu rīcība sabiedrībā un tās iespaids uz apkārtējiem. Piemēram, vīrietis var izmantot savu spēku un drosmi, lai kalpotu ģimenes locekļiem, vai sieviete, kura pateicoties savam maigumam un spējai just līdzi, uzklausa kādas draudzenes problēmas.
Pēdējā seksualitātes funkcijas ir reproduktīva. It kā tas ir pilnīgi skaidrs. Ilgus gadsimtus cilvēki, stājoties intīmās attiecībās, apzinājās, ka tas ved ne tikai pie baudas, bet arī pie jaunas dzīvības sākuma. Pēdējo desmitgažu laikā Rietumu pasaulē tas vairs nav nekas pašsaprotams. Vīrieši, kuri nespēj uzņemties atbildību, un sievietes, kuras nesaprot mīlestības un dzīvības būtību, ir iemācījušies nošķirt intīmo tuvību no dzimtas turpināšanas. Taču diez vai tas padarīja viņus laimīgākus.
Nepareiza un bezatbildīga seksualitātes uztvere vienmēr noved pie traģiskām sekām, jo nedz dzimumu līdztiesības vai feminisma ideoloģija, nedz kontracepcija un aborti, nedz „seksīguma industrija”, nedz nemitīga patērēšana nevar piepildīt cilvēka slāpes pēc drošības, mīlestības un dzīves jēgas. Taču pastāv alternatīva: veidot savu dzīvi un seksualitāti saskaņā ar cilvēka dabu un Dieva plānu, mācīties būt patiesiem vīriešiem un patiesām sievietēm.
Rakstīja: Marks un Kristīna
Tas taču ir tik svarīgi – būt seksīgam. Šis dīvainais vārdiņš zibenīgā ātrumā ir ienācis mūsu leksikonā, ar to apzīmējot visu, kas ir glīts, pievilcīgs, atraktīvs, patērēšanas vērts. Seksīgas mēdz būt ne tikai sievietes vai viņu ķermeņa daļas, bet arī apģērbi, smaržas, mašīnas, dejas, mūzika un daudz kas cits. Diemžēl esam piesārņojuši savu apziņu ar traģiski vienkāršotu pieeju cilvēkam kā tādam, cilvēku attiecībām un arī seksualitātei.
Vārda „seksualitāte” patiesā nozīmē nekādā veidā nav saistīta ar to, kā cilvēks vai priekšmets izskatās. Seksualitāte izpaužas rīcībā un pasaules uztverē. Seksualitāte ir vīrieša vai sievietes identitāte, tas, kā mēs sevi apzināmies. Vārdu sakot, seksualitāte ir veids, kā būt vīrietim vai sievietei, kā realizēt savu aicinājumu un dzīvot saskaņā ar cilvēka dabu.
Zinātniskajā literatūrā nevar atrast vienotu seksualitātes jēdzienu, jo pati definīcija ir atkarīgā no tā, kā autors aplūko cilvēku. Piemēram, skatoties no materiālisma pozīcijām, seksualitāte ir sociālā aktivitāte, kas vērsta uz dzīves kvalitātes pieaugumu. Kristīgie autori skatās uz seksualitāti plašāk, jo atzīst, ka cilvēks nav tikai materiālā būtne. Seksualitāte skar arī mūsu dvēseli un garu, attiecības ar Dievu. Šajā gadījumā seksualitāte nav tikai sociālā rīcība, bet cilvēka visdziļākā būtība, kas piepildās mīlestībā.
Seksualitāte nosaka mūsu uzvedību katrā situācijā, nevis tikai gultā. Piemēram, ja vīrietis trolejbusā atbrīvo vietu sievietei, viņš arī realizē savu seksualitāti. Vai arī ja māmiņa ar mīlestību uzlūko savu jaundzimušo bērniņu. Arī viņa šādā situācijā rīkojas saskaņā ar visdziļāko sievietes seksualitātes būtību – būt par māti, mīlēt un pieņemt savu bērnus.
Cilvēka seksualitātei piemīt gan bioloģiskais, gan sociālais un garīgais raksturs. Skatoties anatomiski, seksualitāte ir cieši saistīta ar reproduktīvo un hormonālo sistēmu. Mēs veidojamies kā topošie vīrieši vai sievietes vēl mammas miesā. Piemēram, jau astotajā nedēļā pēc ieņemšanas zēnu organisms sāk ražot testosteronu, „vīrišķības hormonu”. Savukārt meitenēm pirms piedzimšanas veidojas hormonālā sistēma, kurā jau iekodēts nākotnes aicinājums – pašām kļūt par māmiņām. Visi šie apstākļi ir atkarīgi ne tik daudz no mums pašiem, cik daudz no mūsu vecākiem. Arī turpmāk pieaugušie audzināšanas procesā ietekmē bērnu seksualitātes veidošanos un nobriešanu. Un tad jau nāk laiks, kad bērns vairs nav bērns un ir spējīgs pats pieņemt lēmumus.
Mūsu seksualitāte lielā mērā attīstās tieši lēmumu pieņemšanas procesā. Un te jau nav grūti saskatīt seksualitātes krīzes izpausmes. Vai mūsdienu vīrieši spēj rīkoties kā vīrieši? Ja nē, tad atbildība par notiekošo ģimenē, kopienā un sabiedrībā ir jāuzņemas sievietēm, kuras vienas pašas ar šo smago nastu netiek galā. Ilustrēsim to ar piemēru: „seksuāli brīvo” attiecību rezultātā tiek ieņemts bērns. Ja grūtniecība ir "neplānota", jaunais tēvs bieži saka savai partnerei: „Tev jātiek ar to galā. Izlemj pati!”. Faktiski jauna māte saņem vēstījumu: „Man šis bērns nav vajadzīgs. Es nespēju un negribu uzņemties atbildību par jūsu likteni”. Iespējams, šāds vīrietis ir „seksīgs”, ārēji pievilcīgs, taču viņa rīcība liecina, ka ir viņš ir seksuāli nenobriedis, t.i. nav spējīgs rīkoties saskaņā ar savu dabu – pieņemt lēmumu, uzņemties atbildību un aizstāvēt vājākos. Tieši pretēji – pametot sievieti un bērnu, viņš grauj savu identitāti. Viņš vienkārši nav vīrietis. Līdzīgi ir ar sievietēm, kuras, piemēram, ģimenes vietā priekšrocību dod karjerai, vai vēlas visur un vienmēr pieņemt izšķirošus lēmumus.
Poļu seksologs Karoļs Maisners izdala četras seksualitātes funkcijas. Pirmā ir bauda, un par to, protams, nevienam nav šaubu. Taču runa nav tikai par fizisko baudu, ko cilvēks var gūt dzimumakta laikā. To var uztvert daudz plašākā perspektīvā – kā apmierinājumu ar to, kādi esam vīrieši vai sievietes, tēvi un mātes. Priesteris vai klostermasa, kuri savu dzīvi veltījuši rūpēm par garīgajiem bērniem arī piepilda šo seksualitātes funkciju. Arī vīrs, kurš uzcēlis māju savai ģimenei, vai karavīrs, kurš ir aizstāvējis dzimteni.
Otrā funkcija ir emocionāls kontakts. Mūsu seksualitāte mums palīdz veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Un tas atkal nav saistīts tikai ar seksu. Mīlošā māte, kas auklē bērnu, arī piepilda savu seksualitāti, jo ir spējīga izveidot dziļu emocionālo kontaktu ar citu cilvēku. Vai vīrs un sieva, kuri laulāto aktu uztver ne tikai kā brīva laika pavadīšanas iespēju, bet arī kā savstarpējās mīlestības padziļināšanas veidu. Trešā seksualitātes funkcija ir sociālā, un tā ir mūsu rīcība sabiedrībā un tās iespaids uz apkārtējiem. Piemēram, vīrietis var izmantot savu spēku un drosmi, lai kalpotu ģimenes locekļiem, vai sieviete, kura pateicoties savam maigumam un spējai just līdzi, uzklausa kādas draudzenes problēmas.
Pēdējā seksualitātes funkcijas ir reproduktīva. It kā tas ir pilnīgi skaidrs. Ilgus gadsimtus cilvēki, stājoties intīmās attiecībās, apzinājās, ka tas ved ne tikai pie baudas, bet arī pie jaunas dzīvības sākuma. Pēdējo desmitgažu laikā Rietumu pasaulē tas vairs nav nekas pašsaprotams. Vīrieši, kuri nespēj uzņemties atbildību, un sievietes, kuras nesaprot mīlestības un dzīvības būtību, ir iemācījušies nošķirt intīmo tuvību no dzimtas turpināšanas. Taču diez vai tas padarīja viņus laimīgākus.
Nepareiza un bezatbildīga seksualitātes uztvere vienmēr noved pie traģiskām sekām, jo nedz dzimumu līdztiesības vai feminisma ideoloģija, nedz kontracepcija un aborti, nedz „seksīguma industrija”, nedz nemitīga patērēšana nevar piepildīt cilvēka slāpes pēc drošības, mīlestības un dzīves jēgas. Taču pastāv alternatīva: veidot savu dzīvi un seksualitāti saskaņā ar cilvēka dabu un Dieva plānu, mācīties būt patiesiem vīriešiem un patiesām sievietēm.
Rakstīja: Marks un Kristīna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru